In memoriam Latvijas Ordeņu brālības Goda biedram Raitim Apalupam (25.12.1942. – 11.08.2026.)
18.08.2026

---

Ir cilvēki, kuru aiziešana atstāj tukšumu ne tikai tuvinieku lokā, bet arī daudz plašākā sabiedrībā. Raitis Apalups bija viens no viņiem.

2026.gada 11. augustā mūžībā devies Latvijas Ordeņu brālības Goda biedrs, Atzinības krusta virsnieks, 6. Saeimas deputāts, ilggadējs pašvaldību vadītājs, lauksaimnieks, novadnieks, izcils stāstnieks un cilvēks ar apbrīnojami plašu atmiņu un interešu loku – Raitis Apalups.

Raitis Apalups piedzima 1942. gada 25. decembrī Rīgā, taču jau kopš sešu mēnešu vecuma viņa dzīve bija saistīta ar Ranku un Vidzemi. Pats viņš ar humoru mēdza teikt, ka ir gan Rīgas puika, gan īsts laucinieks. Tieši lauku dzīve, tās cilvēki, tradīcijas un vērtības kļuva par vienu no viņa dzīves būtiskākajiem pamatiem. Viņa dzimtas saknes bija Piebalgas pusē, bet pats Raitis visu mūžu saglabāja īpašu piederības izjūtu dzimtajai zemei. 

Pēc Rankas pamatskolas un Jaunpiebalgas vidusskolas beigšanas Raitis savu darba dzīvi saistīja ar lauksaimniecību. Viņš strādāja dažādās Alūksnes rajona saimniecībās, kļuva par saimniecību vadītāju, bija kolhoza “Kalniena” priekšsēdētājs. Viņš bija cilvēks, kurš nebaidījās no atbildības un prata ne tikai runāt par darāmo, bet arī uzņemties atbildību par rezultātu.

Taču Raita Apalupa dzīve nebija tikai lauksaimniecība. Atmodas un neatkarīgās Latvijas atjaunošanas laikā viņš aktīvi iesaistījās sabiedriskajā un politiskajā dzīvē. 1995. gadā viņš tika ievēlēts 6. Saeimā no Latvijas Vienības partijas saraksta. Parlamentā viņš darbojās Aizsardzības un iekšlietu komisijā, vēlāk arī Mandātu un iesniegumu komisijā. Viņa parlamentārā darbība bija cieši saistīta ar pārliecību, ka Latvijas nākotne nav iedomājama bez stipriem laukiem un cilvēkiem, kuri tajos dzīvo.)

Kādā no savām runām Saeimā Raitis Apalups sacīja vārdus, kas ļoti precīzi raksturoja viņa domāšanu: “lauki kopā ar cilvēkiem, mājdzīvniekiem un visu citu, kas tajos ir, ir mūsu tautas, mūsu nācijas izdzīvošanas fundaments.” Šajos vārdos ir daudz no paša Raita – viņa cieņa pret zemi, cilvēkiem un dzīves vienkāršajiem, bet patiesajiem pamatiem. 

Īpaša Raita Apalupa dzīves daļa bija Stāmeriena. Viņš bija Stāmerienas pagasta padomes priekšsēdētājs un cilvēks, kurš ļoti daudz enerģijas veltīja sava novada attīstībai. Viņam rūpēja ne tikai administratīvi jautājumi, bet arī konkrētas vietas un cilvēku dzīves kvalitāte. Viņa vārds ilgus gadus bija cieši saistīts ar Stāmerienas un Gulbenes puses sabiedrisko dzīvi. Arī šodien Gulbenes novada pašvaldība Raiti Apalupu min starp saviem nozīmīgajiem novadniekiem. 

Tomēr, runājot par Raiti Apalupu, nav iespējams nepieminēt viņa īpašo un Latvijā reti sastopamo dzīves misiju – cilvēku izvadīšanu pēdējā gaitā.

Pirmo cilvēku Raitis izvadīja 1966. gada 6. septembrī. Vēlāk gadu desmitiem viņš tika aicināts vadīt bēres un kapusvētkus. Kopumā viņš izvadīja vairāk nekā tūkstoti cilvēku un bija runasvīrs 105 kapusvētkos. Viņš izvadīja gan vienkāršus lauku ļaudis, gan sabiedrībā pazīstamas personības, gan politiķus un kultūras darbiniekus. Viņa balss skanēja daudzās Latvijas kapsētās, un viņa teiktie vārdi palīdzēja cilvēkiem atvadīties no saviem tuviniekiem.

Šajā darbā atklājās viena no Raita Apalupa būtiskākajām īpašībām – cieņa pret cilvēku. Viņam nebija svarīgi, vai aizgājējs bijis augstā amatā vai pavisam vienkāršs cilvēks. Katram bija sava dzīve, savs liktenis, savi cilvēki, kas viņu mīlējuši un atcerēsies. Un katrs bija pelnījis cieņpilnu pavadīšanu.

Raita atmiņa par cilvēkiem un notikumiem bija leģendāra. Viņš pazina un bija sastapis daudzus Latvijas kultūras cilvēkus. Viņa draugu un paziņu lokā bija aktieri, režisori, rakstnieki, sabiedriskie darbinieki. Viņš pats stāstīja par savu tikšanos ar Vili Lāci, par Andreju Upīti, Alfrēdu Amtmani-Briedīti un daudziem citiem Latvijas kultūras dzīves cilvēkiem. Viņam bija ļoti tuvs teātris, un viņš ar īpašu siltumu atcerējās Nacionālā teātra aktierus un citus māksliniekus. 

Raita Apalupa sarunas bija īpašas. Viņš prata stāstīt tā, ka pagājušais laiks kļuva dzīvs. Viņa atmiņā glabājās ne tikai datumi un fakti, bet cilvēku balsis, sejas, raksturi, sarunu fragmenti, notikumu nianses. Viņa dzīve savā ziņā bija Latvijas 20. gadsimta otrās puses un 21. gadsimta sākuma vēstures liecība – no pēckara lauku dzīves līdz neatkarīgas Latvijas atjaunošanai un mūsdienām.

2013.gadā Raitis Apalups tika apbalvots ar Atzinības krusta IV šķiru, kļūstot par ordeņa virsnieku. Šis apbalvojums bija valsts atzinība par viņa ilggadējo darbu un ieguldījumu. Latvijas Ordeņu brālībā viņš bija ne tikai biedrs, bet arī Goda biedrs – cilvēks, kura dzīves pieredze, personība un attieksme pret Latvijas valstiskuma un sabiedriskās dzīves vērtībām bija īpaši nozīmīga. 

Un varbūt visprecīzāk Raiti Apalupu raksturo viņa paša attieksme pret dzīvi – nopietna, bet bez pārliekas pašsvarīguma izjūtas; patriotiska, bet ne skaļi deklaratīva; ar lielu cieņu pret cilvēkiem un vienlaikus ar spēju par dzīves paradoksiem pasmaidīt.

Raitis prata būt gan sabiedrisks darbinieks, gan lauku cilvēks, gan politiķis, gan stāstnieks, gan cilvēks, kurš gadu desmitiem bija klāt Latvijas ģimeņu vissmagākajos dzīves brīžos. Viņš prata runāt, bet tikpat svarīgi – viņš prata atcerēties.

Un cilvēkam, kura dzīves misija tik lielā mērā bija saistīta ar citu cilvēku piemiņu, pašam palikt atmiņā ir īpaši nozīmīgi.

Latvijas Ordeņu brālībai Raita Apalupa aiziešana ir liels zaudējums. Mums pietrūks viņa stingrā stāva, raksturīgās balss, asā prāta, plašās atmiņas un stāstu, kuros Latvijas vēsture un cilvēki kļuva dzīvi. Pietrūks arī viņa spējas vienā sarunā savienot dažādus laikus un paaudzes.

Taču cilvēks nepazūd tajā brīdī, kad apklust viņa balss. Viņš paliek tajā, ko ir paveicis, cilvēkos, kuriem ir palīdzējis, vietās, kuras veidojis, un atmiņās, ko atstājis.

Raitis Apalups daudzus cilvēkus pavadīja viņu pēdējā gaitā. Tagad viņš pats ir devies mūžības ceļā.  Atvadīšanās notika Jaunpiebalgas kapu kapličā 2026. gada 18. augustā.

Lai viņa mūža gaitas turpinās Latvijas vēsturiskajā atmiņā – kā viena cilvēka stāsts par zemi, cilvēkiem, darbu, godu, draudzību un uzticību savai vietai.

Latvijas Ordeņu brālība izsaka visdziļāko līdzjūtību Raita Apalupa tuviniekiem, draugiem, novadniekiem un visiem, kuriem viņš bija nozīmīgs.

Mūžīgā piemiņā!