Vilnis Andrejsons dzimis 1928. gada 28. jūlijā Talsu rajonā, Dundagā. Kuldīgā pabeidza vidusskolu un 1948. gadā iestājās Latvijas Valsts universitātes Inženierzinātņu fakultātē. 1953. gadā beidzot LVU saņēma satiksmes ceļu inženiera diplomu un kā vecākais inženieris uzsāka savas darba gaitas Ventspils 8. ceļu iecirknī. No 1954. līdz 1962. gadam bija 2. ceļu ekspluatācijas iecirkņa (vēlāk rajona) priekšnieks Jelgavā. No 1962. līdz 1973. gadam vadīja 7. ceļu būves rajonu (7.CBR) Aizputē. Strādājot Aizputē, paralēli tiešajam ceļinieku darbam, Vilnis Andrejsons organizēja mākslinieciskās pašdarbības kolektīvus, starp kuriem īpaši izcēlās Aizputes ceļinieku pūtēju orķestris. 1967. gadā 7.CRB uzsāka jaunu tradīciju ceļinieku tūristu ikgadējie salidojumi. No 1972. līdz 1982. gadam bija direktora vietnieks Ceļu projektēšanas institūtā Rīgā, bet no 1982. līdz 1992. gadam kā priekšnieks vadīja Rīgas 1. ceļu remonta un būvniecības pārvaldi. Pēc tam strādāja apvienībā Latvijas autoceļi un Latvijas autoceļu direkcijā ārējo sakaru daļā, vēlāk informācijas daļā.
Vilnis Andrejsons sabiedrībā pazīstams ar rakstiem periodikā un grāmatām par Latvijas ceļu vēsturi un dažādām ceļu problēmām. Darbi: Ceļinieka pamatkapitāls, 1. grām. 1999, 2. grām. 2006; Laikmeti un ceļi, 2004. Latvijas ceļu muzejs, 2011. Kopā ar Hamilkāru Sviķi un sadarbībā ar citiem kolēģiem sastādīta un izdota trīs ceļu vēstures grāmata par Ceļu nozares 100 gadi, 1. grām. 2013, 2. grām. 2016, 3. grām. 2018.
Vilnis Andrejsons 1998. gada 17. novembrī apbalvots ar IV šķiras Triju Zvaigžņu ordeni un viņam ir piešķirta Ordeņa virsnieka pakāpe. Viņš bija viens no Triju Zvaigžņu ordeņa brālības dibinātājiem. Pārveidojot Brālību par Latvijas Ordeņu brālību, Vilnis Andrejsons bija aktīvs Brālības valdes un domes loceklis. Par ieguldījumu Latvijas Ordeņu brālības attīstībā Vilnim Andrejsonam ir piešķirts Latvijas Ordeņu brālības Goda biedra nosaukums.
Pēdējos dzīves gadus Vilnis Andrejsons pavadīja pansionātā Liepa. Par viņu rūpējās un kontaktus uzturēja viņa krustmeita Kamita Eglīte, kā arī Latvijas ceļu muzeja darbinieki. Viļņa Andrejsona vēlēšanās bija, lai šajā pandēmijas laikā viņš tiktu kremēts, klātesot tikai tuviniekiem, bet atvadīšanās būtu mirpilnā laikā Gaujienes kapos.
Nacionālpatriots, politiķis, Latvijas ceļu vēstures pētnieks, tautsaimnieks ar rūpi par mūsu valsts nākotni tādu mēs viņu atcerēsimies un paturēsim mūsu Brālības biedru piemiņā. Visdziļākā līdzjūtība tuviniekiem, draugiem un Brālības biedriem.
Latvijas Ordeņu brālība
Atpakaļ