LOB Rundāles pilī Imanta Lancmaņa darbu izstādē
01.07.2025
Lia Guļevska
Jūnija izskaņā LOB biedriem, pateicoties kuratorei Gintai Gerhardai Upeniecei, bija patiess prieks apmeklēt brīnišķīgu izstādi. Skatījām ne tikai paša Imanta Lancmaņa darbus, bet arī citu mākslinieku gleznotos paša Imanta Lancmaņa portretus.
Ko vēl piebilst pie Gintas Grerhades Upenieces sacītā? Kā pēc burvju otas mājiena, esot kopā ar Imanta Lancmaņa darbiem, mēs tiešām pārvaram mūsu racionālā laikmeta gravitāciju un nokļūstam citā īstenībā. Imants Lancmanis jau pats ir brīnums. Atjaunodams Rundāles pili , pieminekli uzcēlis arī sev. Eiropas vecās, noputējušās pilis Rundāles pils mirdzumā nobāl. Tā ir tikpat tīra un skaidra kā Imanta Lancmaņa dvēsele. Savulaik man bija tā laime Lancmani vairākkārt intervēt, šos brīžus nevaru aizmirst. Runājām arī par viņa iespaidīgo gleznu ciklu Karš un revolūcija. Neliels fragments no Imanta Lancmaņa toreiz sacītā.
LANCMANIS: Vienā vietā, rietumu puses parādes kāpņu telpās, restauratori sūdzējās par regulārām galvassāpēm, sirds vājumu utt. Tas bija Melnās dāmas maršruts. Savukārt Baltā dāma ir pils ziemeļrietumu galā, kur atrodas dienesta telpas, administrācija. Viņi tomēr parāda, ka mums līdzās ir otra pasaule. 2010. gadā Rīgas Laikā nopublicēju rakstu ar garu nosaukumu: Ko gribēja teikt poručiks Isakovs jeb labi domātas pamācības Koveļas jaunavām 1916. gada 16. aprīlī. No mūsu pils spokiem tagad pāreju pie šiem gariem, kurus acīmredzot kaut kā izsauc un provocē, ja par tiem domā. Strādājot pie gleznu cikla un risinot tēmu par Pirmo pasaules karu un par briesmīgajiem nāves sodiem, man no interneta sāka nākt ārā fotogrāfijas.
- Kādā veidā?
- Gluži pārdabiskā. Sākumā domāju, tā ir sagadīšanās. Vēlāk radās iespaids, ka, izmantojot internetu un jūtot manu interesi, bet, galvenais, manu līdzjūtību, kādas mieru neatradušas dvēseles meklēja kontaktu. Īpatnēji, ka divas trešdaļas no visa foto klāsta, kas vispār bija atrodami internetā par nāves sodiem un karātavām, attiecās uz Koveļu. Toreiz Koveļa ietilpa Krievijas impērijas teritorijā, tā bija Volīnijas guberņa. Austroungārijas armijas Galīcijā un Serbijā Pirmā pasaules kara laikā sarīkoto masveida nāvessodu vidū iecienītākā bija pakāršana.
Un lūk, man sāka nākt nāvessodu fotogrāfijas. Ciklā bija paredzēta glezna ar Galīcijas karātavām. Kad sāku internetā meklēt Galīciju, mistiskā ritmā, dīvainos datumos no interneta sāka nākt ārā vesela rinda dīvainu fotogrāfiju, kas gan attiecās nevis uz Galīciju, bet kaimiņos esošo Volīnijas pilsētu Koveļu. Nevis karātavas vispār, bet vieni un tie paši upuri. Un to vidū kāds poručiks Isakovs, izbēdzis krievu karagūsteknis, partizānu grupas vai vienkārši laupītāju bandas vadonis. Visas tās sakarības bija vairāk nekā pārdabiskas. Es sapratu, ka viņi kaut ko no manis grib. Ziniet, ar ko tas beidzās? Es šīs fotogrāfijas nopirku un aizsūtīju vienam vēsturniekam, kurš dzīvo Koveļā. Aizsūtīju ar lūgumu noturēt aizlūgumu Koveļas upuru dvēseles mieram. Viņš ir polis, katolis, un to izdarīja, pēc tam foto uzbrukums apstājās. Tikai tad es sapratu, ka internets ir kļuvis par tādu vidi, kur realizējas un var izpausties mirušie. Tāpat kā savā laikā Zentas Mauriņas vīrs Konstantīns Raudive, kurš radio seansu laikā sazinājās ar mirušajiem un ierakstīja viņu balsis. Jo tādas sagadīšanās jau ir neiespējamas.
- Šie nabaga gari juta, ka jums viņu ir žēl.
- Droši vien. Tas ir pats galvenais moments, kas rada lietu sakustēšanos. Jūs varat noskatīties ar garlaikotu interesi, nekas nenotiks. To man teikuši arī ekstrasensi. Man bija gadījums, kad dabūju stipras sāpes kājā. Izrādījās, biju paskatījies uz vienu cilvēku, kurš stipri kliboja, ar lielām skumjām. Viņš aizgāja man garām un pēc pusstundas man pašam sāka sāpēt kāja, nokliboju vairākas nedēļas.
- Kā tikāt vaļā?
- Tas lēnām izgāja. Man teica, tas notiek tādā brīdī, kad cilvēks ir ļoti saviļņots un, ja viņš jūt līdzjūtību. Ieskatās
Un pārņem sev svešas sāpes, bēdas. Redziet, tāpēc arī ir šis mans gleznu cikls. Tajā ir ne tikai bailes no kara. Tur vairāk ir neizpratne un šausmas par to, kādā veidā cilvēki kara apstākļos degradējas. Un kas notiek šodien? Naidīga jau ir kļuvusi pati sabiedrība, turklāt visur pasaulē.
Paldies Imantam Lancmanim par visu. Arī par šo unikālo izstādi viņa
Rundāles pilī.
Foto: LOB biedri Rundāles pilī, 27.06.2025
Atpakaļ
