Katrai latviešu paaudzei pienāk tādi periodi, kas paliek neaizmirstami uz mūžu - pasaules kari, izsūtīšanas, bēgļu laiki gan uz austrumiem, gan rietumiem un zaudētā dzimtene uz mūžu. 

Barikāžu ugunskuri šajās dienās deg visos Latvijas novados pie kultūras namiem, kur pulcējas dalībnieki ar barikāžu laikā dzimušiem bērniem, jo ir izaugusi jauna paaudze, kas varēja dzirdēt, kā klājās viņu vecākiem tajās trauksmainajās dienās. Katram bija savs stāsts - tuvs un neaizmirstams.

Man tie bija trīs momenti, kurus nekad neaizmirsīšu, jo pēdējo reizi satikos ar kinooperatoru Andri Slapiņu, kurš krita par upuri. Par laimi biju šo uzņēmumu iedokumentējis, un tas apceļoja visu pasauli, jo sieva to izsūtīja, vēstīdama par pirmo upuri Latvijas Brīvības vārdā.

Otrais moments. Kad beidzu dežūru un devos pāri Doma laukumam, lai ar tramvaju brauktu uz mājām Juglā, no Latvijas Radio nama atskanēja Dievs svētī Latviju, jo bija pulkstenis seši no rīta. Visi gājēji sastinga un dziedāja līdzi, tikai es kustējos gan dziedādams, gan fotografēdams. Kāds jauneklis nometās ceļos, un es paspēju viņu nofotografēt, bet nepaspēju pajautāt viņa vārdu. 

Trešais moments. Pēc mēneša pienāca izcilā latgaliešu rakstnieka Jāņa Klīdzēja sūtīta grāmata ar veltījumu ”Neraudi, ja nepārnākšu”. Tas man bija liels pārsteigums. Izrādījās, ka man bija izdevies emocionāli dokumentāls raksts laikrakstā “Laiks”, kas aizkustināja rakstnieku.
13. janvārī saskaitīju savus vēstures liecības kadrus, un to ir720.

Fotovēsturnieks Pēteris Korsaks, dalībnieks ar 333 dalībnieka zīmi, LOB biedrs