62511

Elvīrai Baldiņai - 95 gadi
31.01.2015


Nopelniem bagātai skatuves māksliniecei, Latvijas Teātra Zelta fonda vecākajai latvju teātra darbiniecei, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierei, Latvijas Ordeņu brālības dalībniecei Elvīrai Baldiņai 2014.gada 11. augustā apritēja 95 gadi. Viņas dzīves gājumu vajadzētu ietilpināt nopietnā apcerējumā, kur sava vieta būtu Elvīras bērnībai. No Madonas rajona Kraukļu pagasta “Kārkliem”, mācoties Kārklu četrgadīgajā un Kraukļu sešgadīgajā pamatskolā un 1938.gadā pabeidzot Valsts ģimnāziju Cesvainē.

Elvīra stāsta: «Visi smagi strādājām, tāpēc man no mazotnes sastrādātas rokas. Kad uz skatuves bērnus spēlēju, rokas vienmēr centos paslēpt.» Rīgā uzsāka mācības Latvju aktieru arodbiedrības teātra skolā, bet, kad to likvidēja, teātra skatuves mākslu mācījās un darbojās Latvju drāmas ansambļa studijā. Tur arī pirmās skaistās lomas: bērniņš Čārlza Dikensa “Circenītis aizkrāsnē” un Gerda H.Ibsena lugā “Brands”.  

Kopš 1945. gada augusta aktrise tālāk izglītojas un strādā savā vienīgajā darba vietā Jaunatnes teātrī līdz tā slēgšanai 1992. gadā, kur ir atveidojusi 19 lomas dažādās teātra izrādēs. Tēloti putni un zvēriņi, zēni un meitenes. Lomu daudz, dažas minot: Annas Brigaderes Sniedze (1947.g.) un Maija (1949.g.), Jāņa Raiņa Saulcerīte (1956.g.), Annas Sakses Mirdza romāna “Pret kalnu” dramatizējumā, Zentas Ērgles Janka “Vārnu ielas republika” (1958.g.), Viktora Igo Gavrošs “Nožēlojamie” (1960.g.), Jāņa Jaunsudrabiņa vecāmāte veidotā no “Baltā grāmata”, “Saules rasas pilienā” (1978.g.).  

Pievilcīgā aktrise ar dzidro balsi ir kļuvusi par vairāku paaudžu skatītāju elku, atveidojot garīgi spilgtus, sirsnīgus, drosmīgus, tiešus, draiskus, labestīgus un zinātkārus varoņus. Viņas pēdējā loma uz skatuves bija Sigita amizantajā lugā “Gaidīšanas svētki”, kurā vecākās paaudzes aktieri spēlēja bērnu lomas. Aktrise filmēties nemīlēja, tomēr četras atveidotās lomas filmogrāfijā ir atstājušas paliekošu vērtību Latvijas kinematogrāfijas vēsturē: skolotāja kinolentē “Klāvs-Mārtiņa dēls” (1970.g.), vecmāmiņa “Sprīdītis” (1985.g.), māte “Būris” (1993.g.).

Elvīra Baldiņa par aizgājēju dvēseļu izvadīšanu pēdējā gaitā saka: “Neesmu ne izvadītāja, ne apstāvētāja, bet māksliniece, kas smagā brīdī atnākusi pie aizgājēja tuviniekiem. Kapos vienmēr runāju kā aktrise.” Viņa piebilst: “Man patīk tautas dziesmu primitīvā, skaidrā filozofija, jo tā ved uz saprašanu - ja gribam labi dzīvot šajā saulē, smagi jāpūlas, meklējot spēku tieši sevī.” Aktrise smej, ka esot liela dēkaine, kurai piemetusies tautasdziesmas dvēsele - «man visu žēl, un es visus attaisnoju, sirds man stipra, bet gūžas trīs reizes operētas, mugura jātur stalti, viegli jau nav - jāstāv kājās un divdesmit minūtes tautasdziesmu četrrindes runāju».

Dzīve Elvīrai gan devusi, gan ņēmusi, gan palaikam arī gauži pāri darījusi, bet rimtības sajūtas sirdī viņai vēl nav. Mazajā divistabu dzīvoklītī ir daudz piemiņas sīkumu - fotogrāfijas, zīmējumi, gleznas, keramikas krūzes un vāzes, dažādi suvenīri. Par katru aktrisei savs stāsts. Remonts gan dzīvoklī nekad nav bijis, kaut aktrise šeit mīt jau četrus gadu desmitus. “Tikai griesti pabalsināti, mazdēls Toms istabā logu ielika, tas arī viss.” Pie dīvāna uz galdiņa grāmatu kaudzīte, arī plauktos to daudz. Elvīrai bijušas vairākas acu operācijas, ārsti ieteikuši mazāk lasīt, bet bez grāmatām viņa nespējot dzīvot. Elvīra priecājas, ka reizi vai divas nedēļā atnāk sociālā dienesta darbiniece, kas atnes visu nepieciešamo. Toties māju kopj un grīdas mazgā pati. Elvīras prieks un acuraugs ir mazdēls Toms: “Mūsu starpā nav saldu vārdu, un tā ir īsta mīlestība. Citreiz gan saku - būtu vismaz apkampis, un tad Toms mani stipri piekļauj sev.”

Aktrise nesaka nevienu rūgtu vārdu par savu pašreizējo dzīvi. Viņa prot savilkt galus kopā: “Nekad nav tā, ka mājās nav ko ēst.” Viņa joprojām cilvēkiem ir vajadzīga. Zvana cilvēki no attālākiem lauku rajoniem, no skolām un bibliotēkām - gribot aprunāties ar gudru un interesantu cilvēku. Diemžēl aktrisei nākas arī atteikt, jo tālākus ceļus grūti mērot, bet savu reizi viņa cilvēkos ejot.

Elvīra nevar atturēties un šerpi pauž savus uzskatus par ticības lietām: “Ja kādreiz esi kādam pāri nodarījis, jāsameklē šis cilvēks un jālūdz piedošana. Man vienīgā reliģija ir palīdzēt, nesāpināt un neapbēdināt. Kāds bērnišķīgs naivums un mīļums tajā visā!”

Elvīra Baldiņa ir uzkrājusi milzīgu bagātību un viņa mīl dzīvi.
Vēlam viņai dzīvot vēl ilgi un stipri!
 

 Apkopoja: Juris Griķis


 




      Atpakaļ
Aicinām


* * * * *

21.decembrī LOB 25 gadu jubileja Latvijas Zinātņu akadēmijā.



Kalendārs
<< Oktobris 2024 >>
POTCPSSv
123456
78910111213
14151617181920
21222324252627
28293031

SADARBĪBAS PARTNERI
Rīgas Latviešu biedrība

Rīgas NVO nams

Latviešu virsnieku apvienība

Latvijas Nacionālo Karavīru biedrība

Latvijas Politiski represēto apvienība

Daugavas Vanagi

Latvijas Pilsoniskā alianse

Ziedot.lv